Nr. 6. Brīvdabas komplekss ar audēju namiņu un mākslinieku šķūni

Staiceles brīvdabas komplekss ar audēju namiņu un mākslinieku šķūni veido daudzslāņainu kultūrtelpu, kur tradīcijas un laikmetīgā māksla papildina cita citu. Viena no senākajām un dabai draudzīgākajām tradīcijām ir augu izmantošana dzijas krāsošanā. Krāsvielas tika iegūtas no pļavās, mežos un dārzos augošiem augiem, izmantojot to saknes, lapas, ziedus, mizas vai ogas. No augiem varēja iegūt plašu krāsu gammu. Dzeltenos toņus visbiežāk ieguva no bērzu lapām, alkšņu mizas, vīgriezes, sīpolu mizām, pienenēm. Mūsdienās dzeltenās krāsas iegūšanai izmanto arī invazīvo sugu – Kanādas zeltgalvīti. Zilos toņus tradicionāli ieguva no piejūrā augošās krāsu mēles jeb zilkrūma. Sarkanos un rozā toņus varēja iegūt no madaru saknēm, kas deva intensīvi sarkanus, ķieģeļu un rozīgus toņus. Arī dzērvenes, brūklenes un citas ogas tika izmantotas rozā un violetīgu nokrāsu iegūšanai. Savukārt brūnus un pelēkus toņus deva ozolu mizas, alkšņu čiekuri un egļu mizas, nodrošinot zemes krāsu paleti. Dziju krāsošanā Staicelē izmantotas arī cūku pupas. Krāsas atspoguļoja vietējo dabu, gadalaiku ritmu un meistara pieredzi.