2025. gada dzīvotne – mala jeb pārejas zona

Latvijas Dabas fonds 2025. gada dzīvotnes godā cēlis malu, kas ir pārejas zona starp divām vai vairākām ekosistēmām. Projektā LIFE IS SALACA būtiskākā ir ūdensmala jeb upes piekraste. Tā ir ūdens vides un sauszemes pārklāšanās vieta, tādēļ tai ir raksturīga īpaši liela bioloģiskā daudzveidība.

Lielākās upes projekta pilotteritorijā – Salaca, Korģe, Korģīte, Svētupe, Jaunupe, Ramata, Glāžupe, Jogla, Iģe un Pužupe, veido kopgarumu 334 km. Ja vērtē abus krastus, tad kopā upmalas ir gandrīz 700 km garumā. Bez minētajām upēm vēl ir arī citas daudz mazākas upes, kas arī veido dažādas ekoloģiski vērtīgas upmalas. Upmalu platums var būt no pāris līdz pat pārdesmit metriem un ir atkarīgs no upes lieluma – jo lielāka upe, jo platāka tās mala.

Kas notiek upes malā?

Upmala ir sauszemes un ūdens pārklāšanās vieta, kurā norit abām ekosistēmām būtiski procesi. Dabiska upes piekrastes josla, kuru veido pļavas, ganības, meži, nodrošina daudzveidīgus dzīves apstākļus daudzām augu un dzīvnieku sugām. Piekraste ir sauszemes organismu slēptuvju un migrācijas vieta. Tāpat piekraste ir arī ar ūdeni saistītu organismu uzturēšanās un barošanās vieta. Ūdeņu piekrastē barojas, ligzdo un uzturas putni, ir sastopami arī kukaiņi, tauriņi, vaboles. Ūdens vide ir nozīmīga arī abiniekiem, kuri olas un kurkuļa stadiju izdzīvo ūdenī, bet kā pieauguši dzīvnieki pārceļas dzīvot uz sauszemes. Upes un to piekrastes ir arī ar ūdeni saistītu organismu pārvietošanās vietas jeb migrācijas koridors.

Apvidos, kur dominē aramzemes un ir palicis maz dabiskas vides, upe un tās piekrastes josla ir gandrīz vienīgais patvērums savvaļas augiem un dzīvniekiem, kā arī migrācijas koridors, kas nodrošina sugu populācijas stabilitāti un vairošanos. Protams, minētās funkcijas piekrastes josla var pildīt tikai tādā gadījumā, ja tā nav noarta līdz pat upes krastam.

Kā upes mala ietekmē apstākļus upē?

Upes piekrastes zona ietekmē arī apstākļus upē. Piekrastes joslas nodrošina ūdens temperatūras režīma uzturēšanu, regulē ūdenī notiekošo fotosintēzes procesu intensitāti un nodrošina upi ar barības vielām. Saulainu un ēnainu posmu mija ļauj izveidoties atbilstošam upes aizaugumam. Stipri noēnotos posmos augi nav sastopami un līdz ar to arī iztrūkst barības bāze ūdens iemītniekiem. Savukārt pilnībā apgaismotos upes posmos aizaugums ar ūdensaugiem var izveidoties pārāk liels. Strauji tekošos posmos vispiemērotākā noēnotu un saulainu posmu attiecība ir 70:30, savukārt lēni tekošos posmos – 50:50.

Piekrastes veģetācija ūdeņu ekosistēmu ietekmē ne tikai radot noēnojumu, bet arī nodrošinot krastu stiprināšanu un ierobežojot erozijas procesus. Koku un lakstaugu sakņu sistēma stiprina krastus un samazina augsnes daļiņu ieskalošanos upē.

Noteikti vērts pieminēt, ka piekrastes josla, ja to saudzē un pareizi apsaimnieko, darbojas kā dabisks buferis, samazinot ūdenī nonākošās barības vielas, tādējādi palīdzot saglabāt upi tīru.

Kā saimniekot upes malā, lai veicinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu?

Upes ir dažādas, un tikpat daudzveidīgas ir to piekrastes, tādēļ katra situācija ir vērtējama individuāli. Tomēr ir arī universāli ieteikumi, kas darbojas vienmēr.

Pie upes jāsaglabā dabiska krasta zona, kurā ir augājs – zālājs vai koku josla, veidojot arī mozaīkveida noēnojumu. Ja lauki tiek aparti līdz pašam upes krastam, upē pastiprināti ieskalojas barības vielas no augsnes, kas veicina upes aizaugšanu, kā arī sedimentāciju. Ja barības vielas nonāk ūdeņos, ilgtermiņā nelīdzēs ne ūdensaugu pļaušana, ne citas darbības – primāri nepieciešams saglabāt upes tīrību. Jo dabiskā josla upes krastā platāka, jo mazāka iespēja, ka no sauszemes nākušais piesārņojums sasniegs upi.

Ieteicams upes krastā stādīt ilgdzīvojošus lapu kokus ar noturīgu sakņu sistēmu, piemēram, ozolus, liepas. Koku saknes stiprinās krastus, samazinot krastu izskalošanos un barības vielu ieplūdi ūdeņos.

Ierasts, ka komposta kaudzes un mazmājiņas tiek ierīkotas pēc “iespējas tālāk no acīm”, kas ļoti bieži ir tieši upes malā. Taču noplūdes no mazmājiņām bez izolētām tvertnēm un komposta kaudzēm piesārņo ūdeņus. Savukārt piesārņota upe pastiprināti aizaug un kļūst nepievilcīga gan savvaļas iemītniekiem, gan arī pašiem cilvēkiem.

Jāatceras, ka upes un to piekraste kalpo kā migrācijas koridors ne tikai vietējām sugām, bet arī svešzemju sugām, tajā skaitā arī invazīvajām sugām. Nezāļu un nopļautās biomasas izmešana, komposta veidošana upju tuvumā ir biežs iemesls plašām invazīvu sugu audzēm – dzīvotspējīgās augu daļas ceļo pa straumi un ieviešas upju krastos, strauji iekarojot plašas teritorijas.

Lai neveicinātu krastu eroziju, upju piekrastes nebūtu vēlams intensīvi noganīt. Pārganīšana noved pie augsnes ieskalošanās upē, kas var veicināt gan sedimentāciju, gan barības vielu nokļūšanu upē, kas savukārt var rezultēties ar pastiprinātu upes aizaugšanu. Labāk, ka mājlopi upei nevar piekļūt visā krasta garumā, bet tikai atsevišķās lēzenākās vietās. Lai nodrošinātu mājlopu selektīvu ganīšanos upes piekrastē, ganīšanu vēlams regulēt ar pārvietojamu elektrisko ganu.

Svarīgi atcerēties, ka upi nedrīkst izmantot kā vannasistabu. Automašīnu, mājdzīvnieku vai pašu cilvēku mazgāšanās upē ar dažādiem mazgāšanās līdzekļiem ļoti kaitē ūdeņiem un tajos mītošajām dzīvajām būtnēm. Arī pirtis upju un ezeru krastos rada papildus slodzi uz ūdeņiem. Svarīgi ir parūpēties, lai upē nenonāk neattīrīti notekūdeņi.

Un, protams, atpūšoties pie dabas, jābūt saudzīgiem un ne upē, ne tās piekrastē, nedrīkst atstāt atkritumus!

Vai zini, cik dažādas ir Salacas daļbaseina upju malas?

Salacas daļbaseinā ietilpst dažādas upes, sākot no maziem strautiņiem līdz dižajai Salacai. Tādēļ arī upes piekrastes ir ļoti daudzveidīgas. Salacas baseina upju krastos plaši sastopami meži. Tie ir gan nogāžu un gravu meži, gan aluviālie meži Korģes, Salacas un Svētupes krastos, gan veci un dabiski boreālie meži Iģes krastos. Lai arī meži ir visbiežāk sastopamās dzīvotnes Salacas daļbaseina upju krastos, tomēr noteikti vērts pieminēt arī zālājus, kas visplašāk sastopami Salacas, Korģes un Iģes krastos. Ar upēm īpaši ciešu sadraudzību veido palieņu zālāji – regulāri applūstošas teritorijas ar mainīgiem augsnes mitruma un auglības apstākļiem.  Bet bez palieņu zālājiem Salacas daļbaseina upju krastos sastopami arī sausi un mēreni mitri zālāji.

Salacas krastos rotājas daudzi smilšakmens atsegumi, piemēram, Pietraga Sarkanās Klintis, Neļķu klintis vai Skaņaiskalns. Vairāki smilšakmens atsegumi ir arī Iģes un Pužupes krastos. Savukārt Korģes un Glāžupes krastos vietām upei piekļaujas lauksaimniecības zemes. Tāpat upes krasti var būt arī stipri pārveidoti, piemēram, Salacas lejtecē esošajā Salacgrīvas ostā. Savukārt Svētupes lejteces piekrastes daļa ir saglabājusies dabiska – Svētupes krastos sastopamas gan mežainas piejūras kāpas, gan smilšainas pludmales ar daudzgadīgu augāju.